Svētdienas vakars, ārā ir tumšs, un drēgnais vējš,
skriedams šurpu turpu, sitas pret palodzi, it kā tīšām, it kā gribēdams
iebiedēt. Ir draugi, kas cieši blakus cits citam sasēdušies ap kamīnu un ir cilvēks,
kurš runā, kurš stāsta. Nē, viņš nestāsta spoku stāstus vai kādas uz vietas
sacerētas pasakas ļaužu izklaidēšanai. Viņš stāsta to, kā Dievs ir viņu
uzrunājis.
Dievs ar mums runā, Viņš vēlais, lai mēs viņā
ieklausītos, taču tas mēdz notikt arī visneiedomājamākajās situācijās, kad esam
uz to gatavi vismazāk.Vismaz mums tā liekas. Bet Dievs vienmēr izvēlas īsto
brīdi.
Tieši tā notika arī mūsu ciemiņam no siltās Itālijas
Marco. Sākotnēji viņš aktīvi neiesaistījās savas, teikšu, ne mazās (atcerēsimies,
ka runa ir par Itāliju) draudzes dzīvē, taču vēlāk Marco sāka just vēlmi
cilvēkiem ko dot no sevis. Vairāku gadu garumā jaunieti vilināja doma braukt uz
Rumāniju, lai organizētu kādu bērnu nometni. Taču tāds nebija Kunga plāns.
Vismaz ne attiecībā uz Rumāniju. Marco radās iespēja doties uz Latviju, kā
rezultātā viņš šeit ir paguvis gan vadīt nometni, gan pabūt alfa kursā, gan
koferī un bail pat domāt, kur vēl tikai ne ;D
Pēc visnotaļ siltās, pārdomu pilnās Marco uzrunas
sekoja absolūti citāda pieredze, absolūti cits stāsts. Kristapa stāsts.
Kristaps ir jaunietis no Cēsīm, kurš, aizbraucot Erasmus apmaiņas programmā,
stastapa Dievu. Jāteic, ka pat pārliecinātam katolim šis stāsts varēja šķist
vairāk kā mistisks. Kā saka, Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.
Lai arī neizdibināmi, tomēr kopīgi mēs, bez šaubām,
varam vismaz censties saprast.
Tieši to darīsim šajā svētdienā, 30. martā, kad notiks „Kofera” pirmās
starpkonfesiju debates, kuās tiks runāts par tādām sāpīgām un aktuālām tēmām,
kā kristietim reaģēt kara un konfliktu situācijās. Uz šo un citiem jautājumiem
atbildes sniegs evanģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, baptistu baznīcas un
LU teoloģijas fakultātes pārstāvji, kā arī mūsu pašu priesteris Renārs.
Diskusiju vadīs diakons Pēteris Skudra.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru