Uhh,
vasaras sezona klāt, tas nozīmē, ka mūs silda ne vien mīlestība, kas no Dieva
un tuvākā nākusi, bet arī tas dzeltenais, debesīs esošais bumbulis sācis mūs
pamatīgi karsēt. Cerams gan, ka neesi aizmirsis to, ka Tavs “Koferis” Tevi arī
dikti mīl, tādēļ tas arī tapa, lai savestu kopā cilvēciņus un ar dažādām
mīlestības valodām - vārdiem, darbiem, dāvanām, pieskārieniem - paustu, cik
ļoti Tevi mīl, lai parādītu, kā jaukam, skaistam kristīgam jaunietim skaisti atpūsties
kopā ar draugiem un Kungu, kā arī, lai pa brīdim Tev caur ausīm līdz pat smadzeņpodiņam
un sirsniņai nogādātu kādu svarīgu informāciju, lekciju un pieredzīti.
Taču,
tā kā mēdz teikt, ka laba daudz nevajag, tad koferkkomandiņa saprata - jādodas
vasaras sezonas atpūtā. Tas ne vien tādēļ, lai uzkrātu jaunus spēkus, bet
galvenokārt lai mēs cits pēc cita dikti sailgotos un nākamo sezonu uzsāktu divtik
lielā priekā un gavilēs.
Bet
jāsaka, ka šī sezona jau arī tika pavadīta priekos, dziesmās, lūgšanās un
līksmībā, it īpaši pēdējā - noslēguma reizē. Un, lūk, tā nemanot esmu nonākusi
pie tā, par ko īstenībā ir šis rakstiņš - “Kofera”
1. sezonas noslēgums.
Šī reize, kā jau ierasts, bija ar klātu galdu un šoreiz pat ar īpašo svētku torti, slavas
dziesmām mūsu Kungam un izglītojošu informāciju mazliet citās tēmās - uzzinājām,
ka mūsu blogs ir skatīts vairāk kā
divtūkstoš reižu un uzzinājām, kādās valstīs, caur kādām
pārlūkprogrammām un kādām operētājsistēmām blogs ir skatīts. Šis tas tiešām
pārsteidza. Te bilžu prezentācijas
palīdzību atcerējāmies, cik jauki mums gājis šajos vakaros, te retro
fotostūrītī radījām jaunas atmiņas. Te katram koferēnam bija iespēja paņemt Bībeles
citātiņu gara spēkam un gudrībai, kā arī atklāt, ko “Koferis” viņam personīgi
labu nesis.
Bet
tas, kas šajā reizē bija kas vairāk kā pārsteidzošs, manuprāt, piekritīsiet, bija
negaidītā Rīgas arhidiecēzes arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča ierašanās. Tas
bija patīkams pārsteigums, kas publiku atstāja ar muti vaļā. Bet mēs jau
nebūsim tie, kas palaidīs šādu ciemiņu mājās bez runāšanas, tādēļ, vakara
vadītāju lūgumu uzklausījis, Z. Stankevičs ar koferēniem dalījās atmiņās par
laiku, kad pats bijis Sv.Jēkaba katedrāles vikārs. Dažs labs no šī stāsta pat
uzzināja, ka arhibīskapa tēvs ir melnās jostas īpašnieks.
Bet
tik ievērojamā reizē kā sezonas noslēgumā nepamanīts un neizcelts nepalika arī
Sv.Jēkaba draudzes pašreizējais vikārs un “Kofera” garīgais vadītājs priesteris
Modris Lācis, kuru mēs jau esam paguvuši iepazīt un kārtīgi iemīlēt. Viņš tika
pie simboliska koferīša, kurā tika nokomplektēts viss nepieciešamais, lai
vasarā jaukā kompānijā nedaudz paietos pa Latvijas skaistajiem ceļiem, no Rīgas
līdz... Aglonai.
Šis skaistais svētceļojums augusta
sākumā ir arī tas, uz kuru tiek aicināti visi koferēni. Taču, ja ne tajā, tad
Aglonā, Jaunavas Marijas Debesu uzņemšanas svētkos tiekamies visi, visi ! Un
tad jau vēl tikai nedaudz vēlāk atpakaļ uz “Koferi” !
Raksta autore: Ilga