Sapņu komanda

Pagājušajā nedēļā mēs klausījāmies pr. Renāra lekciju par karavīru morāli un baznīcas attieksmi pret karu. Pēc lekcijas sadalījāmies draudzīgās grupiņās un, ņemot vērā, ka tuvojās valsts svētki, aizskārām tādu tēmu kā patriotisms. Šonedēļ, patriotisma tēmu turpinot, aizvadījām filmu vakaru, kurā skatījāmies latviešu filmu „Sapņu komanda 1935”.
Tad, kā jau katru nedēļu pēc svētdienas vakara Mises, visi pulcējāmies svētdienas skolas telpās, piepildījām krūzes ar siltu tēju, apbruņojāmies ar cepumiem, un filma varēja sākties. Manuprāt, šī ir lieliska filma, kas parāda, ka savu valsti var mīlēt un cīnīties par to netikai no tādas puses, kā esam pieraduši par to dzirdēt, bet arī no sportiskās puses. Bet neskatoties uz to, ka filmā bija sportiskā sižeta līnija, to caurvija patriotiskums, mīlestība pret savu tautu, biedriem un līdzcilvēkiem, spēja noticēt sev un cīņa par Latvijas godu.
Viens cilvēks nevar visu paveikt, bet kad visi saslēdzas kopā kā vienots mehānisms, tad viss izdodas, jo kopā tauta ir spēks. Ir daudz lietu, ar kurām mēs kā latvieši varam lepoties, bet, godīgi sakot, es nemaz nezināju, ka latvieši bija pirmie Eiropas čempioni basketbolā, tas ir vēl viens fakts, ar ko varam lepoties. Katrs individuāli mēs esam personība, bet visi kopā mēs esam Latvija!


Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.
/M.Zālīte/

Daudz laimes un saules mūžu mūsu Latvijai vēl „Kofera” komanda!

Raksta autore: Dagmāra

Lāčplēsis Koferī

Šogad aprit 94 gadi kopš nozīmīgās Latvijas valsts armijas uzvaras pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku - 1919. gada 11. novembrī Rīgā izšķīrās 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas liktenis. Pēc šīs kaujas kļuva skaidrs, ka Latvija ir nosargājusi savu neatkarību. Par godu Latvijas brīvības cīnītājiem šo dienu - 11. novembri - atzīmē kā Lāčplēša dienu.
Šogad šis, mūsu tautai visnotaļ zīmīgais datums, iekritis darba nedēļas pašā sākumā, pirmdienā, tādēļ Koferī šo tēmu uzsākām jau dienu atrāk. Jāteic, labi, ka tā, jo atzīsim, ka ne visi tautieši, kas, sapulcējušies Krastmalā pie Prezidenta pils noliek svecītes, spētu uzreiz un nešaubīgi atbildēt uz jautājumu, ko tad mēs svinam šajā slavenajā 11.novembrī. Atbilde ir tāda, ka nesvinam. Mēs pieminam. Pieminam tos, kuri ir atdevuši savas dzīvības par savu Latviju, ziedojušies, lai Latvija būtu brīva.
Lai gan grūti ir iedomāties to, ko mūsu karavīri reāli ir piedzīvojuši, kam gājuši cauri, taču ir vairāk kā skaidrs, ka mums ir pamats ar viņiem lepoties un pamats viņus saukt par Varoņiem.
Šajā kontekstā pavēsajā 11.novembra priekšvakarā ar siltu tējas krūzi vienā rokā un saldo cepumu sauju otrā rokā klausījāmies pr. Renāra stāstījumā par vīriem, kuri nebaidās vai, precīzāk sakot, savas bailes pārvar un dodas kaujas laukā. Taču, lai cik nežēlīgs karš nebūtu, lai cik dzelžaini arī šie karavīri neizskatītos, arī kaujas laukā ir savi likumi, un katram kaujiniekam ir sirdsapziņa un morāle, ko nedrīkst pārkāpt.
Uz ko mēs būtu gatavi savas zemes aizstāvēšanā? Par to diskutējām arī svētdien, un tā, manuprāt, ir tēma, kas katram būtu jāapdomā it sevišķi šajā svētku laikā. Jo nejau sarkanās lentītes pie sirds, štovētu kāpostu saēšanās vai salūta skatīšana mūs padara par latviešiem, bet ticība un mīlestība pret to, kas mums ir.

Svētki ir svētki, un tā tas ir katru gadu, ka šajā, šķiet, patrotiskākajā laikā pēc sirsnīgā 11.novembra pavisam, pavisam drīz ir klāt 18.novembris jeb Latvijas dzimšanas diena. To svētdienas vakarā ieskandināsim ar kādu latviešu filmu, kuru, kā stāsta, ir vērts noskatīties.
Tā kā citu variantu nav - tiekamies!

Liecību vakars

Kā jau visiem saprotams, neviena Kofera sezona nav iedomājama bez Liecību vakara, kurā varam uzklausīt citus un dalīties paši savā pieredzē, lai tuvāk viens otru iepazītu. Tā tas notika arī šoreiz - pagājušajā svētdienā, lietainajā 3. novembra vakarā uz Kofera telpām tika uzaicināti 3 jauki lektori, kas katrs spēja sniegt klausītājiem ko citādāku.

Liecības bija dažādas, taču visas aizraujošas - gan nopietnas un aizkustinošas, gan uzjautrinošas - neiztikām pat bez muzikāla priekšnesuma. Liecību sniedza arī mūsu pašu priesteris Renārs, kas palīdzēja viņu labāk iepazīt tiem, kuriem šī iespēja vēl nebija gadījusies. Vakaru, kā jau parasti, noslēdzām ar gardām uzkodām un slavēšanu:)

Neaizmirsti ierasties arī šonedēļ!

autors: Toms Dreiže

Dievs ir mīlestība

Klāt rudens, lapas kokos jau sen vairs nav zaļā krāsā, un līdz ar to arī vakari ir kļuvuši manāmi tumšāki nekā pirms tam. Tādēļ sasildīt un izkrāsot mūsu vakaru bija atnākušas māsas no kustības Pro Sanctitate kopā ar saviem draugiem. Viņu izpildījumā baudījām priekšnesumus, dažādas uzstāšanās, kā arī dejotprieku, ko izjutām arī paši uz savas ādas. Ciemiņi bija vareni gatavojušies šim vakaram, tas bija jūtams un arī redzams skatītāju sejās, kuras rotāja kā izbrīnas pilnie skatieni, tā arī mazās prieka krunciņas. Vērojām uz skatuves notiekošo ari muti vaļā. Skaisti, patiešām skaisti. Dievs IR Mīlestība. Paldies māsām & co.
Šajā svētdienā jau mūs gaida kaut kas cits. Kas? Nāc pats un piedzīvo!