Svētums un svētie

      Turpinot gavēņa laiku, šajā Koferī uzzinājām daudz ko jaunu par svētajiem, par kuriem viens otrsbija daudz ko dzirdējis, kā arī uzzinājām un atminējāmies dažus svētos, par kuriem bija mazliet piemirsts.
Māsa Liliāna no kustības Pro Sanctitate mums sniedza brīnišķīgu lekciju, kurā izskaidroja, kas tad īsti ir svētums. Stāstīja, ka mēs katrs esam aicināti būt par svēto, dzīvot svētu dzīvi un to, no kā mēs varam mācīties, lai būtu svēti, proti, no Dieva Dēla, Jēzus Kristus.Precīzāk izsakoties, caur Jēzu Kristu, lūkojoties uz Dievu, jo Jēzus ir kā dzidrs logs, caur kuru varam redzēt Tēvu. Jāņa Evanģēlijā 14. nodaļā Filips jautā Jēzum, lai Viņš parāda viņam Tēvu. Un Jēzus uz to atbild: “Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: “Rādi mums Tēvu?””

      Svēts cilvēks ir tāds cilvēks, kurš negrēko, tāds, kurš vienmēr staigā Svētajā Garā. Taču cilvēki bieži grēko un krīt visdažādākajos kārdinājumos. Brīžiem ir tik vilinoši apstākļi, ka cilvēks nespēj pretoties grēkam un nepaklupt. Mēs paši no sevis neesam spējīgi būt svēti. Tāpēc, lai tādi kļūtu, mums ir vajadzīga palīdzība.

      Tad, kad mēs varam iekrist vai krītam, vai vienkārši zinām, ka ceļš ir “bedrains”, mēs varam palūgt Dievam “lukturīti” - Svēto Garu. Lai Tas mums parāda un atklāj, kas ir grēks un kas nav grēks, kas ir svēta dzīve un kas nav svēta dzīve. Mums nevajadzētu satraukties, kad Svētais Gars atklāj mūsu vājības, mūsu ne īpaši labo attieksmi pret cilvēkiem un lietām, mūsu dzīves stilu. Līdzīgi, kā mums atklāja Laura savā lekcijā par iekšējo dziedināšanu. Viņa pēc svētceļojuma saprata, cik pliekana un prasta ir viņas līdzšinējā dzīve. Tā arī Svētais Gars mums atklāj to, kādi mēs šobrīd esam. Ar to, kas mūsos nav Dievam pieņemams, nebūtu jālepojas. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka, skaidrs, mēs neesam ideāli. Ir tikai apsveicami, ka mēs to tagad esam sapratuši, jo šobrīd mums ir iespēja tikt vaļā no tā visa un pieņemt tādu dzīvi, kas ir Dievam tīkama. Dzīvi, kurai Dievs mūs ir radījis. Mums vieniem pašiem nesanāks veiksmīgi tikt vaļā no grēkiem, kādiem kaitīgiem ieradumiem, nepareizas attieksmes pret dažādām lietām utt. Tāpēc arī šoreiz mūms jālūdz palīgā Jēzus, lai Viņš piesit šīs visas liekās lietas pie Krusta. Ceļā uz svētumu mums jādodas roku rokā ar Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Svēto Garu.

      Šīs “bedres” jeb ciešanas arī ir vajadzīgas mūsu dzīvēs. Tājās mēs spējam pieaugt, tajās mēs iepazīstam sevi, un tās satuvina mūs kopā ar Dievu. Ar Dievu kopā viss izdosies, kā teicis Pāvils vēstulē filipiešiem 4. nodaļā: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Vienmēr cenšamies savā ikdienā lūgt palīgā Dievu, ‘’lukturīti’’, tas ir, Svēto Garu, ar kuru savlaicīgi pamanīt ‘’bedres’’ mūsu ceļā.


Nākošajā Koferī runāsim par skumjām un dievišķajām skumjām. Par to mums vairāk pastāstīs priesteris Modris un lektore Signe.
Tiekmies
Raksta autors Jānis K.