Kurš gan kādreiz dzīvē nav izjutis
skumjas - apātijas, nespēka un iekšēja tukšuma mirkli? Es domāju, ne man vienam
ir grūti tajā saskatīt kaut ko pozitīvu. Vai tiešām tās var nākt mums par labu
un būt pat kā Dieva svētība? Šonedēļ „Koferī” divi lektori mums centās pierādīt
tieši to.
Vispirms
uzstājās Signe Ikauniece, kura stāstīja par skumjām no psiholoģiskās
perspektīvas. Lai arī skumjas nav nekas patīkams, tās ļauj mums pēc zaudējuma
vai neveiksmes apstāties un izvērtēt radušos situāciju, lai nākotnē mēs spētu
tikt ar līdzīgām problēmām galā. Citiem vārdiem sakot, skumjas palīdz mums augt
un pilnveidoties. Taču nedrīkst tām ļaut sevi pārņemt, tāpēc psiholoģe iesaka
grūtā brīdī meklēt drauga plecu vai atrast kādu aktivitāti, kas sniegtu
pozitīvas emocijas. Īpaši interesanti likās, ka pat psihologi iesaka lūgt Dievu
emocionālās grūtībās.
Šai
lekcijai sekoja pr. Modra Lāča prezentācija, un, godīgi sakot, ja „Koferis”
pasniegtu balvu par vislabāk sagatavoto lekciju, Modris būtu viens no
spēcīgākajiem kandidātiem uz tās saņemšanu. Prezentācija ar informāciju bagāta,
taču labi uztverama precīzās struktūras un trāpīgo attēlu izvēles dēļ. Bet
galvenā prezentācijas daļa nemaz nebija redzama; katram slaidam bija piemeklēta
atbilstoša mūzika, kas, manuprāt, spēja pilnīgāk nekā vārdi vai attēli atklāt
kaut ko tik netveramu kā ticības patiesības.
- Bet, Jāzep,
nebūtu tā kā laiks uzrakstīt par ko bija lekcija nevis tikai jūsmot par pāris
.mp3, kas piekabināti slaidshowam?
-
Ok, ok tūlīt
tiksim arī līdz tam.
Tātad:
divos vārdos lekcija bija par dievišķajām skumjām.
Mazliet garāk - pr. Lācis skaidroja, ka lai arī
patiesam kristietim būtu jābūt priecīgam, arī skumjām ir vieta mūsu dzīvē.
Piemēram, Atosa kalna mūki lūdzas par mūsu grēkiem un raud par mums. Dievišķu
skumju cēlonis var būt arī mūsu tieksme pēc pilnības, apziņa, ka Dievs mums
sagatavojis kaut ko patiesi brīnišķīgu, taču šobrīd neaizsniedzamu - Debesu
valstību. Skumjas var būt arī kā ceļš pie Dieva, dodot mums impulsu atgriezties
pie Viņa. Taču, pirms es iebraucu teoloģiskās auzās, aizvēršu savu muti un
ļaušu runāt apustulim Pāvilam: „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību,
ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi. Jo redziet, šīs
dievišķās skumjas - kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos,
uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu!”
Skumjas noteikti nav tā vieglākā tēma,
par ko runāt, taču abiem lektoriem to izdevās pasniegt ar vieglumu un manāmu
optimismu. Tas tāpēc, ka teikto caurstrāvoja pārliecība: skumjas ir normāls
process, tās kādreiz noteikti tevi atstās, un tad tu būs vēl spēcīgāks un
priecīgāks kā pirms tam.
Nākošajā
reizē sagatavosimies klusajai nedēļai, skatoties trīs Oskariem nominēto filmu „Kristus ciešanas”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru