koferis!: Mūzika

„Koferis” par mūziku!

13. janvāris „Koferī” pamatīgi nospridzina; jauniešu vakari iegriežas patiesā prieka un smieklu virpulī. Mūsu ceļojums piestājis muzikālajā pieturā. Un tajā gribas uzturēties pēc iespējas ilgāk un nemaz negribas doties tālāk(un tieši tādēļ arī nākamajā svētdienā vēl mazliet šajā „pieturas punktā” uzkavēsimies).

Mūzika ir pierasta un ikdienišķa dzīves sastāvdaļa. Tā ir tik pat saprotama(un pat nepieciešama) kā gaisa elpošana. Bez tās nevar.

Filmā „August Rush” galvenais varonis mūziku dzirdēja sev visapkārt: vējā, soļos, lietus pakšķos uz palodzes, lapu čabēšanā.. dzīves ritmā, ikdienas notikumu plūdumā. Un tā arī ir. Dzīve ir kā melodija; mūsu sajūtas, garastāvoklis un noskaņojums izveido savdabīgu muzikālo gammu. Apkārtesošās skaņas un trokšņi mūs veido un ietekmē. Daža skaņa ausij var būt patīkama, cita turpretī – griezīga. Lai vai kā, ātrās palīdzības mašīnas sirēna samijas ar sniega maigo un kluso krišanu, un izveidojas skaņdarbs – un ja tam būtu jādod nosaukums, tad visticamāk nodēvētu vienkārši par „Ikdienu”.

Mūzikas jēdziens var tikt apskatīts ļoti plaši – tas var simbolizēt jau iepriekšminēto skaņu virknējumu mums viriņķī ikdienas dzīvē, tas var asociēties ar garlaicīgu priekšmetu skolā vai ar vokālo un instrumentālo mūziku, kuru klausāmies youtubē, radio, MP3 austiņām vai dzirdam deju zālē un kafejnīcās. Par trešo variantu šajā svētdienā atnāca pastāstīt Velta Skolmeistare(dikti burvīga lektoreJ!), kuras dzīvē mūzikai arī ir piešķirta nozīmīga vieta un, kā pati viņa saka, tā ir arī viena no mīļākajām tēmām, par kurām viņa runā.

(Prezentācija, starp citu, arī pilnīgi nospridzināja, gluži tāpat kā viss vakars kopumā. Publika vienkārši nespēja beigt sajūsmināties par prezentācijas specefektiem: pārslēdzoties katram slaidam, zāli pāršalca „wouw!” vilnis). Prezentācijā mūzika tika apskatīta caur trijiem skata punktiem: vārdi, muzikālais pavadījums un ideja. Tie ir 3 stūrakmeņi, kas veido dziesmu – mūziku.

Izvērtējot mūziku, ir būtiski to izanalizēt caur šiem trijiem skata leņķiem. Liela daļa mūsdienu mūzikas, kā jau zināms, tiek „ražota” ar mērķi to vienkārši nopārdot un iegūt pēc iespējas lielāku skatītāju un fanu atbalstu. Dziesmas tapšanu varētu noraksturot apmēram šādi: sasēžas pāris cilvēki aplītī, cenšas atrast veidus/paņēmienus, kas varētu piesaistīt pēc iespējas lielāku publikas uzmanību un beigās „uzcepj augšā vārdus”. Taču diezin vai šādu mūziku varētu uzskatīt par kvalitatīvu un saturisku.

Patiesa mūzika nāk no cilvēka sirds, tā iziet no dvēseles. Tā nevar būt kā vienkāršs masu produkts, kurš piesaista publikas uzmanību vien sava kaislībās balstītā satura dēļ. Tā jau vairs nav mūzika.

Pirms izvēlamies ko klausīties, ir būtiski apdomāt tā jēgu – ideju, ko konkrētais muzikālais gabals satur. Mūzika, ko klausāmies, tiek it kā neredzami iegravēta mūsu sirdīs un mēs dzīvojam līdz ar tās ritmu(kaut vai dungojot to līdzi vai arī tā skan mūsu ausīs viscaur dienai). Kādas domas un idejas mēs vēlamies nest un uzkrāt sevī ikdienā?

Tas, ko ielaižam savās sirdīs, ir būtiski. Tas var mūs vai nu celt vai gremdēt.

Protams, ir dažādi mūzikas stili. Kādu vairāk uzrunā viens, citu – kāds cits mūzikas stils. Diezin vai būtu pareizi nosodīt kādu mūzikas stilu. Tā, piemēram, arī kristīgā mūzika pieejama dažādos stilos. Taču: vai gan, ja mēs kādu mīlam, mēs to skaļi un nikni nobrēcam? Izteiksmes veidam ir nozīme, paužot atšķirīgas izjūtas.

Vienmēr jau vajadzētu izvēlēties mūziku, kas ceļ. Un mēs taču klausāmies tādu mūziku, kura liek mums justies labi un kura mūs ietekmē pozitīvi? Ja nu kāds klausās kaut ko, pēc kā klausīšanās ap sirdi ir „tā nekā” vai mācas virsū depresīvas un varbūt pat pašnāvnieciskas, „dzīvei nav jēgas” domas, tad varbūt tomēr izvēlēties ko citu. Mūzikai vajadzētu mūs iedvesmot, sniegt spēku, izkrāšņot un izskaistināt mūsu dzīvi, piešķirt tai krāsas. Caur to varam izteikt savas emocijas un jūtas.

Ojārs Vācietis teicis, ka „mākslinieks var publiski asiņot, kamēr vien viņam šīs asinis ir”. Mūziķi dziesmās var izlikt visu no sevis. Un, kamēr vien jūtas un emocijas dzīvo viņos, tikmēr ir par ko muzicēt. Kamēr vien dvēsele ir dzīva, tikmēr var komponēt. Mūzika ir kā dvēseles spogulis. Bieži vien tas, ko izvēlamies klausīties var atspoguļot mūs pašus, mūsu iekšējās sajūtas, mūsu iekšējo būtības stāvokli(ja to tā varētu nodēvēt).

Mūzika ir mums riņķī. Tā liek kustēties.

Un pēc tam, kad visi pēc lekcijas jauki sadalījās uz diskusiju grupiņās un uzēda Harija dzimšanas dienas torti, sekoja viena ļoti interesanta spēle. Krēsli teju lūza no skatītāju smiekliem(nu vismaz manējais tiešām!).

Dziesmu vārdiem taču ir kaut kāda nozīme un tie nes kādu vēsti.. tad nu spēles uzdevums bija šos vārdus attēlot un atainot ar kustībām. Šādi tika izdejotas aptuveni 10 dziesmas. Viens spēles dalībnieks uzliek austiņas, klausās konkrētu dziesmu un līdzi rāda ar kustībām dziesmas vārdus. Pārējie skatās uz viņu un cenšas atminēt dziesmu. Visi lieliski iejutās tēlotajās dziesmās... Un, lūk, jūs varat arī noskatīties video no spēles(ja nu nebijāt klāt šajā svētdienā, tad varat pasmieties mājās pie saviem datoru ekrāniem):